Identitātes politika un dažādas kustības, seperātisms un asimilācijas modelis

Kādi ir galvenie argumenti, pamatojoties uz kuriem feministes, seksuālo minoritāšu pārstāvji, etniskās, reliģiskās u.c. grupas pieprasa specifiskas tiesības un īpašu valsts attieksmi pret sevi?

Dažādas identitātes grupas pieprasa vienlīdzīgas tiesības neatkarīgi no dzimuma, rases, reliģijas, šķiras vai dzīvesvietas, atšķirībā no valsts un baznīcas veidotās sociālās nevienlīdzības sistēmas. Kā viens no nozīmīgākajiem argumentiem tiek minēts tas, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi, līdz ar to tiem ir jāsniedz vienlīdzīgas politiskās un pilsoniskās tiesības. Šādi uzskati veidojās jau Apgaismības laikā un attīstījās dažādu revolucionāru kustību rezultātā.
Lielākoties identitātes grupas pieprasa specifiskas tiesības un īpašu valsts attieksmi pret sevi, jo uzskata, ka valstij ir jāatlīdzina veidotā apspiešana un vairākuma grupas dominēšana. Tādējādi cilvēks ir jāuztver kā individualitāte, nevis kā kādas grupas pārstāvis. Ikvienai personai ir jābūt brīvai savā rīcībā, jāveido sava dzīve individuāli, neveidojot stereotipus. Tajā pašā laikā identitātes grupas aizstāvēja individualitāti, tomēr sevi apzinoties kā kādas identitātes grupas pārstāvi. Būtībā lielākoties tika uzsvērtas grupas tiesības un brīvība, nevis individualitāte. Tika uzsvērta grupas specifiskums un kultūras lepnums. Identitātes grupa tika izprasta kā vērtība, kas ir jāizkopj un kura ir pelnījusi īpašu attieksmi no valsts puses. Katra identitātes kustība uzsvēra atšķirīgo un atšķirību izkopšanu, nevis asimilāciju kopējā kultūrā. …