Pretēji filmas iestudējumam ir arī pieejama Aira Levina romāna grāmata: „Rozmarijas bērns” lasāmā formātā, ko vēlētos noteikti izlasīt vēl nenoskatoties pieejamo ekranizāciju, jo kā jau tas ir zināms, grāmatā vienmēr būs aprakstīts daudz sīkumaināk, nekā tas tiek parādīts filmā. „Sižets risinās raiti, notikums klājas uz notikuma un kļūst aizvien neomulīgāk. Levina trumpis ir šausmu radīšana it kā no nekurienes. Tās īstenībā rodas no nepateiktā, noslēptā, un lasītāja aktīvā iztēle palīdz autoram radīt noslēpumainu atmosfēru. Iespējams, ka romāna popularitāte meklējama arī salīdzinoši vienkāršajā fabulā, jo Levins nav centies radīt kādu izsmalcinātu, samezglotu tumsas spēku apvienību, bet palicis pie vienkāršākā ļaunuma, tas ir, Sātana.” (https://burtkoki.wordpress.com, 2017) Gadus atpakaļ bija arī paša romāna dramatizējumus uz teātru skatuvēm – Latvijā to paveica režisors Gatis Šmits Jaunajā Rīgas teātrī 1999. gadā, uz ko vēlētos aiziet ar lielāko prieku. Manuprāt, dzīvajā iestudējumu varētu skatīties ar vēl lielāku atdevi. (http://nra.lv, 2017)
Noskatoties šo filmu, atsauksmes ir tikai un vienīgi tās labākās. Ja sākumā pirms skatīšanās likās, ka šāda gada filmā noteikti nebūs parādīts, kas biedējošs un aizraujošs, tad redzot to no sākuma līdz beigām, Poļanska darbs ir paveikts patiesi labi. Piedomāts gan pie vizuālā stila, kas spēj manipulēt un likt domāt pavisam citādāk, kas jau parāda lielisku veikumu, kā skatītājs tiek apmānīts, līdz ar to ir lielāka vēlme zināt, kas notiks tālāk, sekojot tās notikumu gaitai. Piedomāts gan pie fona skaņām, telpas un pašas filmas koncepcijas jeb uzbūves, kā tas ir ticis veidots, lai auditorijai ir interesanti, parādot, ka bez asiņu izmantošanas šausmu filmu var arī padarīt biedējošu.
…
