Ilonas Leimanes darba "Vilkaču mantiniece" analīze

Ilonas Leimanes romānā „Vilkaču mantiniece” attēlotie notikumi risinās uz spēcīgi un prasmīgi aprakstītas sociālās vides un laikmeta – 19.gs. beigu, 20. gs. sākuma - fona. Šķiet, teju katrā grāmatas rindkopā autore, savā valodā izmantodama vecvārdus un dažādu sadzīves priekšmetu nosaukumus, ieaudusi kodu, kas ļauj nekļūdīgi noteikt tajā atainoto tēlu, notikumu un konkrētā laika īpatnības. Romāna vide ir samērā vienkārša – neliels lauku ciematiņš Latvijas vidienē, kurā nevalda ne pārlieku liela greznība, ne trūkums: tajā ir gan nabagi, gan turīgi iedzīvotāji, gan skaistas un diženas muižas celtnes, gan necila nabagu pirtiņa. Galvenie darba notikumi risinās tieši Vilkaču un Dievlodziņu saimniecībās, par kuru iedzīvotāju mājvietas izvēli autore jau grāmatas ievadā pavēsta: „Viņi iegāja labā vietā,” vēlāk tomēr precizēdama, ka „lejas saimnieks bijis ar darbiem soli priekšā”.
Būtisku sociālās vides attēlojumu varam meklēt tieši Vilkačos – sīki aprakstīts gan saimniekgals un olnīca („Olnīca bija stipri izbraukta. Grambas un lopu iemītas pēdas bija pilnas ar ūdeni, kas ar visu lēno braukšanu šļakstījās tālu uz visām pusēm”), gan krāšņais pagalms ( „Asi un uzmācīgi smaržo kreimenes un garās naktsvijoles.
Strupie biškrēsliņu puduri bālajā gaismā izskatās kā plati, no zemes izauguši ciņi”) un klēts ar daudzajiem tajā atrodamajiem labumiem („Tīne pie tīnes, lāde pie lādes. Visas pilnas ar miltiem .. Gar sienām milzīgos vadžos karājās gluži jaunas, no platiem liepu lūkiem taisītas sētavas .. Griestu tapās iesietie gaļas gabali sita degunā asu dūmu un pelējumu smaku .. Uz pieputējušās grīdas, salikti rindā pēc lieluma, stāvēja dažnedažādi mēri. …