Runājot par visu monogrāfiju kopumā jāatzīmē, ka autore klasificējot dzintara senlietas dažādās grupās izdala kritērijus pēc kuriem tos salīdzināt savā starpā. Līdzīgi tiek salīdzinātas arī apmetnes, piemēram, pēc kultūrslāņa rakstura, apdzīvotības rakstura un ilguma, iedzīvotāju nodarbošanās veida (šajā gadījumā domāta dzintara apstrāde kā specializācija).
Vēsturiski ģenētiskā metode ir izmantota daļēji, jo ne visas tās iezīmes var būt pilnvērtīgi pielietotas arheoloģiska rakstura darbiem. Autore, balstoties uz vispusīgu arheoloģisko avotu analīzi, saskata cēloņsakarības un izdara vispārinātus secinājumus. Piemēram, sasaista noteiktas dzintara piekariņu formas ar apbedīto indivīdu sociālo statusu. Interesanti ir tas kā autore apkopo šo metodi ar statistisko metodi. Tieši pateicoties statistikai autore nonāk līdz jautājumam par dzintara apstrādes darbnīcām un interpretē to no telpas organizācijas viedokļa.
…