Grāmatas sākumā stāsta par mīlestības brīnumu, izskaņā – par iespēju dzīvē atrast savu vietu. Šāds loks saskanētu ar dzejnieka daudzviet izteikto ticību gaišo ritumu uzvarai. Tā ir samierināšanās ar sāpēm, samierināšanās ar mokām un samierināšanās ar nākotni, kurai noteikti jābūt vēl labākai.
Šie dzejoļi ir bez ilūzijām. Arī priecāšanās tur nav. Krājums ir kā īsa pamācība mīlēšanā, kas atklāj gan skaistās puses, gan to, ko mēs nemaz nevēlētos uzzināt. Spēcīga bija liriskā „es” cīņa pašam ar sevi un savām sāpēm. Šis dzejoļu krājums liek atgriezties pie viņa vēl un vēl, lai katrā savas dzīves posmā atrastu citu patiesību.
…