Sistēmu "indivīds + sabiedrība" iespējams aplūkot un analizēt bezgala daudzos tās aspektos. Indivīds + sabiedrība = valsts = reliģija = valoda = likumi/tiesības = ētika = vara = politika = kultūra, kā arī vēl citi varianti. Mūsu izpratnē, šī darba kontekstā, indivīds + sabiedrība pirmām kārtām ir valsts. Sistēmas attiecību atspoguļojams rodams jau Bībelē, senās, antīkās, viduslaiku un, protams, mūsdienu pasaules tekstos, minēsim dažus - Platona "Valsts", Aristotelis "Politika", T.Mors "Utopija", Tommazo Kampanella "Saules pilsēta" u.c. Vairums zinātņu, ko pazīst mūsu gadsimts, pētī kādu no šīs sistēmas aspektiem tieši vai pastarpināti - socioloģija, psiholoģija, vēsture, filosofija, tiesību zinātne u.c. Indivīda vajadzību dzīvot sabiedrībā nosaka ne tikai izdevīgums, bet arī ģenētiski pārmantotais bara instinkts. Kopības izjūtu un dzīvi strukturētā sabiedrībā pazīst arī daudzas citas dzīvības formas, piemēram, bites, skudras, putni u.c., kuru sabiedriskā dzīve sasniegusi, pēc pētnieku uzskatiem1 tādu pakāpi, ko vēl šodien mēs uzskatām par dabas fenomenu. Attiecības starp indivīdu un sabiedrību jau kopš senākajiem laikiem cenšas regulēt likumi.
Liecības par sistēmas "cilvēks - sabiedrība" attiecību pastāvēšanu datējamas ar agrīnākajām cilvēku kopības formām - senajām valstīm. Pirmās valstis radās2 radās Dienvidrietumu Āzijā apm. 6000-8000.g.p.m.ē. To rašanās skaidrojama ar pirmatnējo neolīta ciemu likumsakarīgu attīstību. Cilvēkiem bija izdevīgi dzīvot sabiedrībā un tieši savstarpējais izdevīgums veicināja sabiedrības attīstību. Sākotnēji vienkāršākie likumi un normas tika radīti sociālo labumu sadalei, atbilstoši konkrētas sabiedrības izpratnei par taisnīgumu un primitīvajiem reliģiskajiem priekšstatiem.…
