Neiedziļinoties Č.Darvina dzīvās dabas evolūcijas teorijā un šīs teorijas pretargumentos, gan arī visā polemikā, kas veidojusies par un ap Č.Darvina teoriju, apgalvošu, ka primāts kļuva par cilvēku tajā brīdī, kad komunikācija starp primātiem kļuva skaidri nosakāma un šī komunikācija kļuva par vienu no kopienas veidojošiem pamatelementiem. Kopš tā laika komunikācijas veidošana starp indivīdiem un indivīdu grupām ir saglabājusies kā sabiedrību veidojošs pamatelements, un komunikācijas intensitāte, veids, kā arī komunikācijas noteikumi un nosacījumi, uz kuriem komunikācija ir vispār iespējama, ir kļuvuši par vienu no būtiskākajām sabiedrību raksturojošām pazīmēm.
Jau ar to laiku, kad primāts kļuva par cilvēku un sāka veidoties cilvēku kopiena (jeb sabiedrība) informācija, gan kā uzkrātās praktiskās zināšanas, gan kā priekšstatu kopums, gan kā pasaules mītisko un racionālo uztveri nosakošo zināšanu kopums, ieņem ļoti nozīmīgu vietu sabiedrības attīstībā, bet jāievēro, ka, attīstoties sabiedrībai, informācijas un tās aprites jeb komunikācijas nozīme sabiedrības pastāvēšanā arvien pieaug, respektīvi – varētu uzskatīt, ka informācijas nozīmīguma pieaugums ir proporcionāls sabiedrības attīstības tempiem. Faktiski varētu uzskatīt, ka informācijas kvalitatīvās un kvantitatīvās attīstības un ar to saistīto sabiedrības institūtu un tehnoloģiju attīstības ceļš nosaka visu sabiedrības attīstību, vai, vienkārši runājot, var teikt, ka informācijas attīstības līnija ir kā sabiedrības attīstības pamatlīnija, kas nosaka, kādā virzienā sabiedrība attīstīsies.
Šajā esejā centīšos parādīt, kāda loma komunikācijai un informācijai ir postindustriālajā sabiedrībā kā vienā no pēdējiem sabiedrības formācijas veidiem (izmantots Daniela Bela trinitārisma teorija: preindustriālisms – industriālisms – postindustriālisms), kā arī apskatīt tās problēmas, kas saistās ar informācijas lomas palielināšanos postindustriālajā sabiedrībā un ar to saistīto postindustriālās sabiedrības transformāciju. Par esejas struktūras pamatu ir ņemtas D.Bela izvirzītās postindustriālās sabiedrības galvenās dimensija. Esejas beigās, pievēršoties postindustriālās sabiedrības transformācijas problēmām, tiks apskatīts to jautājumu loks, kas saistās ar postindustriālās sabiedrības nākotnes izredzēm. Šeit jāatzīmē arī svarīgs aspekts, ka D.Bels savu postindustriālās sabiedrības konceptu radīja 1970.gados un kā raksta pats D.Bels – ‘postindustriālā sabiedrība nav nākotnes paredzējums, bet gan spekulatīva konstrukcija’ 1.
Šī eseja nepretendē uz absolūtu un pilnīgu augstāk minēto problēmu visu aspektu analīzi un izpēti, šīs esejas galvenais mērķis ir ieskicēt tos, manuprāt, galvenos pamatprincipus, uz kuriem balstoties informācija un komunikācija veido postindustriālās sabiedrības pastāvēšanas pamatnosacījumus.…
