"Ir taisnīgi, ja vismaz laiku pa laikam prieks atalgo tos, kuriem pietiek ar cilvēku un cilvēka nožēlojamo un briesmīgo mīlestību." (Albērs Kamī)

Izlasot esejas virsrakstu uzreiz rodas vairāki jautājumi, piemēram - kā mīlestība var būt nožēlojama un briesmīga? Vai - kā var salikt blakus vārdus „pietiek“ un „mīlestība“? Patiesībā, arī pašus jautājumus ir samērā grūti noformulēt, taču citāts viennozīmīgi rada sašutumu un vēlmi apstrīdēt to. Apstrīdēt tādēļ, ka tiek apšaubīta viena no sabiedrības morāles pamatvērtībām – mīlestība. Iespējams, apskatot šo vērtību tuvāk, var piekrist autoram.
Mīlestība nav definējama, apskatāma, apjēdzama, taču visi zin, ka tā pastāv. Citi to sauc par jūtām,citi – bioķīmiju. Mūsdienās mīlestībai ir tik daudz formu un izpausmes veidu, ka kļūst aizvien grūtāk nošķirt patieso no fiktīvā. Pats vārds „mīlestība“ ir notrulinājies. Tas figurē tualešu tīrāmo līdzekļu reklāmās, Valentīndienas apsveikumu kartītēs un laulību zvērestā. Pats vārds sāk izplūst savā jēgā un zaudēt savu pirmatnējo nozīmi. Un tajā pašā laikā, neskatoties uz to, ka frāze „es tevi mīlu“ ir tik ļoti novazāta, cilvēki nebeidz piešķirt tai kaut kādu sakrālu nozīmi.…