I.Ziedoņa dzejoļa "Kā svece deg" klasiskā analīze

Imanta Ziedoņa dzejolis „Kā svece deg” ietverts dzejoļu krājumā ar identisku nosaukumu. Krājumā iekļautie dzejoļi tapuši laikā no 1967. – 1970. gadam, bet pats krājums izdots 1971. gadā. I. Ziedonis ir izcila personība Latvijas kultūrā gan pasaku, gan epifāniju, kā arī, protams, savas lirikas dēļ. I. Ziedoņa dzeju grūti sajaukt ar kāda cita dzejnieka darbiem – nav atkārtojamas un atdarināmas dzejnieka domas par cilvēku, viņa iekšējo pasauli, dzīvi, kuru bieži atspoguļo, izmantojot paradoksus, alegorijas. Arī dzejolis „Kā svece deg” ir spilgts dzejniekam raksturīgā stila piemērs.
Dzejoļa tēma ir cilvēka mūža ritējums. Tieši šo tēmu I. Ziedonis atklāj dzejoļa „Kā svece deg” četrās piecrindēs, izmantojot sveces tēlu. Svece, kura ir centrālais dzejoļa tēls, minēta jau pirmajā rindā, izmantojot salīdzinājuma partikulu kā, kura parasti norāda tieši uz salīdzinājumu. Tiesa, trūkst subjekta, ar ko tad svece salīdzināta. Dzejoli lasot, pamazām iztrūkstošais salīdzinājums formulējas pats – dzīve kā svece deg. Līdz ar to svece kļūst par alegorisku tēlu. Šis salīdzinājums, ar kuru dzejolis sākas, norāda uz pielīdzinājuma un metaforizācijas kompozīcijas paņēmieniem, tātad dzejolī attēlotais nav jāuztver burtiski, tas ir diezgan tipiski I. Ziedoņa daiļradē.…