Lasot stāstu bija brīži kad gribējās šausmināties par varoņu rīcību, piemēram, brīžos kad Krustiņš vainoja savu māti pie tā ka viņš iet uz krogu dzert un pie tā ka dēļ viņas viņam ir parādi. Un bija arī brīži kad gribējās pamāt ar galvu un piekrist notikušajam, piemēram, kad Ilze mēģināja iestāstīt Krustiņam to ka viņš nemīl Matildi, ka viņām nevajag viņu precēt, bet gan atgriezties atpakaļ pie viņas, un turpināt dzīvot tā pat kā līdz šim pirms vēl nebija uzradusies Matilde. Skatoties šo teātra izrādi man bija jāaizdomājas pašai arī par savu rīcību, vai es nedaru līdzīgi tāpat kā Krustiņš, kurš savās kļūdās vainoja kādu citu, un vai es nedaudz arī nelīdzinos Matildei, kura domā ka var vienmēr visu dabūt sev un ka vienmēr dabūs visu ko vēlas neatkarīgi no tā ko tas prasīs. …