Viena aina tomēr arī otrajā cēlienā pārsteidz nesagatavotu – rēgi, kas vajā Ričardu, nav nogalināto upuru dvēseles, bet gan izteiktie solījumi līdzcilvēkiem un tautai. No tiem nav iespējams ne atšaudīties, ne atteikties. Lai gan Ričards sevi jau izrādes pašā sākumā raksturo kā neizdevušos un amorālu, viņš izprot labo un ļauno un galu galā nonāk pat līdz nožēlai.
Varbūt ne visiem būs uztverama un pieņemama režisora izvēle Šekspīra traģēdiju pārcelt uz mūsdienu vidi, iesaistīt tajā demokrātiju, vēlēšanu kampaņas, politiskās reklāmas. Jā, izrāde ir tikai un vienīgi par politiku! No mīlestības tur nav nekā. Bet izrāde liek skatītājam aizdomāties par liekulību, meliem un, pats galvenais, par nožēlu.
…