Visi izstādes pašportreti rosināja domāt par to, ka gleznā mākslinieks mēģina atklāt savu dziļāko būtību, iekšējo “Es”, kurš ikdienā nereti paliek nepamanīts un svešādas maskas aizklāts. Tā ir gluži kā sevis paša iekšējā redzējuma un identitātes pārnešana uz audekla, papīra, kartona vai kāda cita materiāla. Daudz lielāku iespaidu atstāja tie mākslinieki, kuriem bija izstādīti vairāki pašportreti, jo līdz ar to bija dota iespēja salīdzināt un izvērtēt, mēģinot atrast atšķirīgo un kopīgo. Analizējot gleznas kompozicionālos elementus, kas atrodami katrā gleznā, kļūst skaidrs, ka nenozīmīgu detaļu nav. Ar to palīdzību, mainoties fonam, apģērbam un aksesuāriem, tiek izteikts un saglabāts modeļa būtības kodols,. Kā piemēru vēlos minēt Konrāda Ubāna pašportretus. Katrā pašportretā vērojams citāds sevis redzējums un izjūtu gamma. Mākslinieks sevi parāda gan kā maiga rakstura cilvēku, gan skarbu, lietišķu un neaizskaramu. Jāpiebilst arī, ka ļoti interesanta likās kāda būtne, kura atkārtojās gandrīz katrā Konrāda Ubāna pašportretā. Aiz mākslinieka figūras fonā redzams neskaidrs tēls. Dažreiz tās ir tikai tēla aprises, kuras šķiet nedaudz pat draudīgas, citur tēls ir nedaudz konkrētāks, taču tā seja nav saskatāma. Iespējams, ka tā mākslinieks sevi redz idejiskā līmenī it kā no malas.…