Jāņa Esenberģa dzejolī „Ilgošanās” tiek runāts par mīlestību, kas ir galvenā sentimentālisma virzienam raksturīgā iezīme. Tā kā šā dzejoļa rindas sabalsojas, tad tas ir diezgan vienkārši saprotams. Kā jau var spriest pēc dzejoļa virsraksta, tajā tiek stāstīts par to kā viens iemīlējies cilvēks ilgojas pēc savas otrās pusītes. Lai padarītu šo dzejoli sentimentālāku autors izmanto dabu un tās skaistumu.
Šī paša autora dzejolī „Mans kaps” ir sentimentālismam raksturīgā „kapsētas lirika”. Šajās dzejas rindās ir jūtamas skumjas un cilvēka pārdomas, par to cik smaga ir bijusi viņa dzīve. Dzejoļa astoņās rindiņās ir pateikta cilvēka visa smagās dzīves nasta. Arī šī dzejoļa rindas sabalsojas un tas ir vienkārši saprotams.
Šī autora dzejolī „Katiņas gaudas” arī tiek stāstīts par mīlestību, šoreiz nedaudz nenopietnāku mīlestību, varētu pat likties naivāku, bet tā nav, mīlestība ir un paliek mīlestība un to nevar šķirot pēc svarīguma pakāpēs. Mazā meitene raud aiz laimes, ka beidzot Jānis ir parādījis mīlestības jūtas pret viņu, un nobučojis. Tas ir tik vienkārši, bet tajā pašā laikā ļoti skaisti. Arī šis dzejolis sabalsojas un ir vienkārši saprotams.
Tuzmalietes prozas darbā „Mīlestība”, protams, tiek stāstīts par mīlestību. Par nelaimīgu mīlestību starp Mārtiņu un Lieni.…