1. ekspozīcija.
Noveles darbība aizsākas Rīgā. Noveles galvenais varonis ir krāsotājs Eduards Zvanups. Viņs ir straujš, pārgalvīgs, drošs, varbūt pat pārāk drošs, taču caur un cauri godavīrs. Starp citiem sava amata brāļiem Eduards Zvanups izceļas ar to, ka priekšroku dod krāsošanai pēc iespējas lielākā augstumā. Reizēm gan iegadījās arī tā, ka viņam uz zemes nācās strādāt, bet tad viņš neapturami tiecās ātrāk atkal nokļūt savos jumtu augstumos.
„„Gan tu reiz kaklu lauzīsi,” brīdināja viņu pziņas no lejas.
„Un jūs?” viņš smējās atbildes vietā.
Protams, kurš cilvēks savu kaklu ir nosaudzējis? Tāpēc viņa jautājums bij vairāk kā atbilde.”
Eduardam Zvanupam patika atrasties augstu virs pārējiem. Šī viņa atrašanās radīja viņam arī pavisam citādu skatu uz dzīvi. Visi no lejas skatāmie lielumi viņam bija otrādi apgriezti. „Cik niecīgi kļuva varenie monumenti, kad viņš uzkāpa savā valstībā un pārlaida skatu pilsētai! Un kur brangi izauga pigmeji skursteņi – kā milzu vēži uz zaļiem vezumiem!” Tākā no viņa jumtu augstumiem kungi ne ar ko īpaši no kučieriem neatšķīrās, arī lejā nokāpis viņš tos negribēja atšķirt. Ar sev raksturīgo humoru Ezeriņš atklāj tēla attieksmi pret viņam vērstiem apvainojumiem.
„„Ē, tu stalažu žurka!”
„Ē, vai tu neesi žirondists!” To pirmo viņš vēl saprata, bet par otra vārdim paraustīja tikai plecus: tāda zvēra viņš nepazina.”
Eduards Zvanups dzīvoja pēc moto: „ Meties bezdibenī – un tu būsi dzīvs”. Kur citi baidījās kāju spert, tur viņš jutās visdrošāk. Viņš netiecās nedz pēc slavas, nedz milzu bagātības, savu darbu labprāt veica arī bez maksas. Un tieši šo sava rakstura iezīmju dēļ Zvanups izpelnījās īpašu atzinību un ievērību krāsotāju biedrības vidū.
…
