Jānis Jaunsudrabiņš (1877 – 1962) ir viens no psiholoģiskā reālisma pārstāvjiem latviešu literatūrā. Literatūras vēsturē viņš ienāca un tautā pazīstams tapa ar 1896. Gadā radīto garo stāstu “Vēja ziedi”, kur iezīmējas gan romantisms, gan impresionisms un arī reālisms. Tas ir vienas vasaras mīlestības tēlojums, kur cieši savijās mīlestības un likteņa tēmas. Tas ir stāsts, kur izmantoti ir ne tikai galvenie kompozīcijas elementi (personas un notikumi), bet arī īpaši kompozīcijas paņēmieni, piem., trijstūra tēlojums, kā arī spilgti dabas un vides tēlojumi, kuriem ir būtiska nozīme darba atrisinājumā.
Visa darba centrā ir Rasmas tēls, un caur viņas emociju un uztveres prizmu tiek attēloti gan notikumi, gan arī pārējie tēli. Par to liecina gan tas, ka vēstījums rit tieši pirmajā personā, gan arī apakšvirsraksts “Rasmas stāsts”. Bet pārējie tēli ir pakārtoti galvenajai varonei, un, pateicoties tiem, tiek izcelti Rasmas pārdzīvojumi, lai gan arī Rasmas mātes liktenī un Jāņa mīlestībā iezīmējās dramatisms.
Rasma ir sešpadsmit gadus jauna meitene, kurai šis pavasaris ir savādāks nekā iepriekšējie. Ar šī pavasara iestāšanos viņa sevi sāk apzināties kā jaunkundzi, kā sievieti, kura var iemīlēties. To izdarīt viņai palīdz izdarīt “spēcīgs vīrs, melnu, jau iesirmu bārzdu” vārdā Valgs, kurš, kā Rasma pati saka, esot jautājis: “Vai es esot princese?” Šī nejaušā tikšanās ar Valgu Rasmā atstāj tālejošas sekas, atveras viņas acis: “Pirmo reizi dzirdēju, ka esmu skaista, un tas man ļoti patika.” Tas arī veicina mīlestības veidošanos pret Valga dēlu.…