Sveiks, draugs!
Ir pagājuši jau daudzi gadi, kopš mēs kopā studējām Rīgā, tomēr bieži
atceros mūsu kopā pavadīto laiku. Katru reizi, kad pastaigājos pa Valdemāra
ielu, atceros mūsu iknedēļas pastaigas uz muzejiem un kafejnīcām, kurās
aprunājām nesen apskatītās izstādes. Šajā pavasarī parki ir tik skaisti kā
Purvīša ainavās – zaraino koku silueti, kas mirdz pret gaišajām debesīm,
atspīdumi ūdeni, un brīnišķīgi skaistās koku zilās ēnas, kas liek apstāties un
ievelk sevī, līdz brīdim, kad attopies ar sasalušām kājām un nokavētu vilcienu.
Man ļoti pietrūkst šīs pastaigas ar Tevi, tādēļ iegriezos Nacionālajā Mākslas
muzejā, lai aplūkotu vienu konkrētu gleznu, kuru mēs abi jau ļoti sen bijām
vēlējušies apskatīt. Diemžēl man nav šis gods to darīt ar Tevi, bet es šajā
vēstulē Tev visu varu pateikt – visus savus ieskatus, simbolismus un detaļas
līdz pat katram otas triepienam uz audekla. Tu jau noteikti nojaut kas ir šī
glezna par kuru es rakstu. Šī ir Rozentāla „Arkādija“ (skatīt attēlu nr 1).…