Šoreiz stāsts būs par kādu reālu gadījumu. Ceru, ka meitene, kas tajā tika ievilta, neapvainosies, humors ir laba lieta, nevienu jau neapcēlām.
Un tā, tas bija apmēram pirms diviem gadiem…
Viens mans draugs (Nr1) sapazinās caur internetu ar kādu meiteni un gāja uz satikšanos. Drošības labad (cik atceros), viņš paaicināja līdzi arī mani un uzradās vēl arī trešais mūsu čoms. Tad, nu šī jaunkundze tika sastapta.
Kaut kā mēs pastaigājāmies pa Vecrīgu un man iešāvās prātā doma – vajag paķert uz zoba mūsu randiņu varoni . Es tā iejautājos paskaļā balsī Oskaram – vai mums šņabis ir līdzi. Oskars, nesaprot, atbildēja, ka nav gan. Es atkal: “Bet vecīt, vakar taču bija trīs litri vēl. Atkal visu izdzēri?”. Oskars, apmēram sapratis, kādā virzienā es grozu sarunu, atbild: “Nu tas jau bija spirts. Pats jau vien izdzēri, neatceries? Atkal sākās šie atmiņas zudumi. Nu tu dod ar…”. Un tad sākās. Protams, nekāda spirta un šņabja nebija, bet pasaka sākās. Mēs sākām apspriest to, ka vajadzētu nopirkt veikalā ūdeni, ar ko sašķaidīt atlikušo spirtu. Oskars ieteicās, ka Venden ūdens spirtam tādu īpatnēju garšu piedodot. Es ieteicu aiziet spirtam pakaļ uz mašīnu un gan jau kādā veikalā paprasīsim ieliet limonādes pudelē ūdeni no krāna. Nabaga meitene, kas bija atnākusi satikties ar varoni numur 1. Arī Nr 1 tāds apjucis bija, bet neko nebilda.
Bija vasara, mēs apsēdāmies skvēriņā un runājāmies par dzīvi. Es tiešām atvainojos, ka lielāko randiņa daļu nopļāpāju es, bet pašam jau nebija viegli. Balodīši par šo to sarunājās, starp mani un Oskaru sēžot. Un kaut kā vienā brīdī es uzķēru sarunu pavedienu un sākām iesaistīties sarunā.
Laikam es viņai pajautāju, kā viņa izklaidējas. Nu šī izklaidējoties ar draudzenēm pa klubiņiem u.t.t. Es sāku stāstīt, ka mums gan savādāk izklaides notiek un laipni aicināju arī viņu, uz mūsu “rajonu”.
Tātad , rajonā mums viss notiek, kā parasts, katru otro dienu ir “tusiņš”. Ap pusdienas laiku mēs pie soliņiem, trijatā iznesam ārā kasti šņabja. Soliņi atrodas daudzu bloka deviņstāvu māju vidū, tā ka viss ir par rokai. Tad nu mēs iededzinām ugunskuru un cepam desas. Ja nav naudas, tad dedzinām tāpat, galvenais, lai ir pasākums. Tad nu mēs tur dzeram dzīvības dziru un cepam desas. Ar laiku no rajona sanāk visa tauta, visi vietējie draugi. Tad katrs atnāk ar pāris litriem šņabja un tusiņš iet vaļā. Bet tas jau, protams, ir tāda nieka ikdiena. Daudz labākas ir piektdienas un sestdienas vasarā.
…
