Jaunie laiki, kas sākās 17. gadsimtā, pakāpeniski ienesa grandiozas pārmaiņas pasaules apjausmā, dabaszinātnēs, sabiedriskajā dzīvē, cilvēku attiecībās ar baznīcu un arī filosofijā. Patiesībā visas šīs jomas bija pakārtotas cita citai, izmaiņas vienā kā ķēdes reakcija agrāk vai vēlāk sekoja citās. Galu galā tā laika gaišie prāti vienlaikus bija gan zinātnieki, gan filosofi. Pirmās jaunās vēsmas skāra astronomiju un fiziku. Kopš antīkajiem laikiem pastāvēja uzskats, ka patiesam izskaidrojumam un lietas būtības pamatojumam jābūt vienkāršam, precīzam un skaidram. Tā, piemēram, kosmosa uzbūve tika ļoti vienkāršota, absolutizēta. Ideāla, dievišķa kosmosa modeli kultivēja arī baznīca, kuras ideja bija, ka Debesu pasaule pretstatā Zemes pasaulei ir harmoniska un tā ir pārāka pār Zemes pasauli. Joprojām Zemi uzskatīja par Visuma centru, ar ko arī cieši saistījās baznīcā un cilvēkos iesakņojusies atziņa, ka cilvēks un Zeme ir vissvarīgākais. Tomēr arvien vairāk dabas pētnieku novērojumi, pētījumi un fakti nesakrita ar šo viedokli. Koperniks paziņoja, ka Zeme riņķo ap Sauli. Šis paziņojums bija briesmas gan teoloģiskajām dogmām, gan arī iedragāja cilvēku pasaules izpratnes ainu. Tādējādi arī sāka brukt pārliecība par antīkās pasaules atziņām, kurām it kā vajadzēja būt neapstrīdamām. Cilvēki bija spiesti savos prātos ielaist pārmaiņas, kuras prasīja arī pašu cilvēku līdzdomāšanu. Līdz tam katram vidusmēra cilvēkam bija jāpieņem tas, ko viņam sacīja un mācīja ( galvenokārt jau baznīca), un viņš arī nemaz necentās lietas būtību izprast. Protams, tas nenācās viegli, un daudzi jauno teoriju sludinātāji vai nu cieta no inkvizīcijas, vai bija spiesti atsaukt savus paziņojumus, kas nesakrita ar vispārpieņemtajiem modeļiem.
…
