"Jāzeps un viņa brāļi" analīze

Jāzepa brāļus, protams, var saprast. Viņi jau ir pieaugušie cilvēki ar nostabilizētiem uzskatiem uz dzīvi. Šeit it kā saduras divas dažādas vērtību sistēmas. Jāzeps ir sapņotājs, un viņš arī saviem brāļiem liek tiekties pēc augstākiem ideāliem, tomēr, manuprāt, Jāzepa sapņi un priekšstati par nākotnes sabiedrību, kas ir garīgākā, kur nav tik pirmatnīgas vērtības, nonāk pretrunā ar dzīves realitāti un tad arī ar brāļu dzīves pozicijām. Vēl rast konfliktu varēja arī Jāzepa ļoti tuvas attiecības ar tēvu: ‘’Tu viņu lutini, tas grauž ikviens to sajūt, ka tev mīļš tik viņš.’’, Jāzepa parākuma izjūta: ‘’Jūs visi klanījāties man – trīs reizes.’’ Bet no otras puses, brāļu naids ir naids pret labāko un cilvēciskāko dzīvi. Tātad brāļi cenšas kompensēt savu mazvērtības kompleksu.
Tēls, kuram piemīt vientiesīga atklātība un kurš neviļus atklāj gan citu brāļu domu gājienu, gan vispārinātas patiesības, ir Izašars.

Darbs ir viens no latviešu literārā mantojuma stūrakmeņiem, viens no izcilākajiem Raiņa dramatiskajiem darbiem. “Jāzeps un viņa brāļi” ir viena no vērienīgākajām, kultūrvēsturiski un filozofiski piesātinātākajām un vienlaikus personiskākajām Raiņa lugām. Rakstot lugu, viņš risina savas dzīves smagākās problēmas — biedru nodevību pēc Jaunās strāvas sagrāves, gadiem ilgi nēsāto netaisnības sajūtu, atriebes un piedošanas pretrunas.…