Romāns „Cilvēka bērns” (1956) ir tēlojums par 20. gs. divdesmito gadu Latgales lauku dzīvi. Darba galvenā tēma vijas ap Boņuku un viņa piedzīvojumiem.
Galvrnais varonis ir Bonifācijs Pāvulāns jeb mazais septiņgadīgais Boņs. Boņuks ir mazs, aktīvs, naivs, drosmīgs un ārkārtīgi komunikabls zēns, kas dzīvo zilo ezeru zemē Latgalē. Viņa mūža mīlestība, cik nu tas mūžs var būt septiņos gados, ir Bibuks. Tiesa saukt to par mīlestību būtu absurdi, drīzāk tā ir kārtēja Boņuka vēlme parādīt to, ka viņš ir pieaudzis. Visa stāsta galvenā doma, manuprāt, parādās jau sākumā, kad Boņu vecākie bērni sūta mājās un neļauj ilgāk spēlēties, Boņs tieši tad arī pasaka zīmīgo frāzi, ka precēsies ar Bibuku, tādejādi liekot noprast, ka nav nekāds sīkais. Tālāk attīstoties romānam, Boņs turpina savas gaitas pierādot to cik pieaudzis viņš ir, durot Bibuka līgavainim dibenā, sakot par sevi, ka īsta vīra rokas vajadzīgas mājās, utt.