Kaislības un jūtas starp Gunu un Normundu ir viena no galvenajām sižeta līnijā Aspazijas lugā „Sidraba šķidrauts”. Taču gan Normundam, gan Gunai lugā tiek piešķirta kāda misija, kas ir šķērslis šai mīlestībai. Normunds ir princis, taču Guna – pareģe jeb zīlniece. Šie atšķirīgie stāvokļi sabiedrībā un pienākumi, kas abiem jāveic, ir iemesls abu varoņu jūtu un misijas apziņas konfliktam.
Guna ir apveltīta ar spēju caur sidraba šķidrautu ielūkoties nākotnes notikumos. Viņa saprot, ka ar šīm spējām viņai ir jāpalīdz citiem, tādēļ apzinīgi pilda savus pienākumus, sekojot misijai, ko viņai dāvājuši Dievi:
„Ja mana balss jums dziļi sirdī noskan (..)
Tad viņas spēks ir tikai izteikt to,
Kas neizteikts ikkatra krūtīs dus.”
Arī uzrodoties Normundam, viņa neaizmirst par savu misiju un atraida mīlnieku:
„(..)Ko iedrīksties – ej projām.”
Kad Gunas un karaļa Targala konflikta rezultātā, kas radies Gunas uzskatu un misijas pienākuma apziņas dēļ (sekojot ticībai, nepaklausīja karaļa vēlmēm), cieš Normunds, viņa atdod pašu dārgāko – sidraba šķidrautu - , parādot, ka mīlu viņa vērtē augstāk par Dieva dotu dāvanu un pienākumiem, kas saistīti ar to:
„Viņš ir dzīvs!
Še, ņem tad šķidrautu!”
…