Māris Andžāns, starptautisko attiecību maģistrs, izsaka viedokli: „Bez veiksmīgas un auglīgas sadarbības ar Krieviju alianse nespēs turpināt līdzšinējo vispārējās sadarbības politiku, kurā attiecības ar Krieviju bija viens no centrālajiem elementiem, sevišķi attiecībā uz šobrīd būtiskāko no misijām – ISAF Afganistānā.” Manuprāt, Krievija nekad nav samierinājusies ar bijušās PSRS teritoriju zaudēšanas un savas ietekmes samazināšanos 1989.gadā. Šobrīd Krievijas pašapziņa pieaug un daudzas NATO valstu aktivitātes tai nav pieņemamas. Tā kā Krievijai no NATO īsti neko nevajag, tad tā kļūst arvien uzstājīgāka. Piemēram, Krievija protestē pret Gruzijas un Ukrainas iekļaušanu aliansē, jo tas nozīmētu Krievijas ietekmes mazināšanos šajās valstīs, kā arī plašākā apgabalā. Manuprāt, Gruzijas iekļaušana NATO un labu attiecību saglabāšana ar Krieviju ir praktiski nesavienojamas lietas. Tad kā NATO sadarboties ar valsti, kura tai ir nepieciešama, bet kura nemaz nevēlas sadarbību? Kuras sadarbības izpratne sniedzas tikai tik tālu, līdz netiek skartas tās intereses. Bijušais Krievijas prezidents V. Putins neoficiāli izteicies, ka „Maskava NATO tālāko paplašināšanos uzskata par draudu Krievijas interesēm un tam sekos adekvāti atbildes soļi. Jo Ukraina pat nav valsts – daļa tās teritorijas ir Austrumeiropa, bet daļa Krievijas dāvinājums”. Viņš pat piedraudējis – „gadījumā, ja Ukraina tiks iekļauta NATO, Krievija anektēs daļu Ukrainas – Krimu un Austrumukrainu”. Manuprāt, pastāv iespēja, ka Krievijas konflikti ar Ukrainu gāzes vada dēļ un ar Gruziju teritorijas dēļ, tika izraisīti tikai tāpēc, lai aizkavētu vai pat pavisam samazinātu šo valstu iespēju tuvināties NATO.
Pēc manām domām, šis ir NATO lielākais izaicinājums mūsdienās – kā saglabāt labas attiecības ar Krieviju, kas NATO ir patiešām nepieciešams, ko pierāda alianses vilcināšanās un ilgais aktīvas rīcības trūkums Krievijas – Gruzijas konflikta laikā. Kā rīkoties attiecībā uz Gruzijas un Ukrainas iekļaušanu NATO? Kā nodrošināt sadarbību ar visiem visos jautājumos?
…
