Bauda ir svētlaimīgas dzīves sākums un beigas. Baudu mēs atzīstam par pirmo labumu un mums iedzimtu; no tās sākas uzsākam katru izvēli un izvairīšanos, un pie tās mēs atgriežamies, ar iepriekšēju pārdzīvojumu kā mērauklu izšķirot katru labumu.1 Es pilnībā piekrītu šim Epkūra teiktajam, jo, piemēram, ja tu esi trūcīgs, tad tev pat maize un ūdens sagādās baudu, bet ja bagātnieks, tad tev tikai ļoti dārgas un smalkas lietas sagādās baudu.
Nepieciešamība mums pēc baudas ir tad, kad mēs ciešam no baudas trūkuma, bet kad neciešam mums baudas vairs nevajag.
Epikūrs raksta, ka no iekārē vienas ir dabiskas, bet citas tukšas un no dabiskajām vienas ir nepieciešamas, bet citas tikai dabiskas. Bauda ir augstākais mērķis, mēs to sakām ne par izlaidīgo cilvēku vai jutekliskām baudām, kā uzskata tie daži, kas nezina, kas mums nepiekrīt vai mūs slikti saprot, bet – bauda kā augstākais mērķis ir neciest sāpes ķermenī un nejust satraukumu dvēselē.…