Kas ir cilvēks – tāds ir jautājums. Kāds mīts vēsta, ka Epimetejs devis kaut ko visai dzīvai radībai – citai ātrumu, citai spēku, citai biezu ādu vai siltu kažoku, citai ļāva augt augumā, vēl citai deva spārnus. Tikai cilvēku viņš apdalīja, nebija vairs, ko viņam dot. Cilvēks bija neaizsargāts, līdz par viņu apžēlojās Prometejs. Tas cilvēkam atnesa uguni, padarot to par varenāko no visām būtnēm. Varbūt, to izdarot, Prometejs pieļāva kļūdu, lielu kļūdu, viņš vēlējās cilvēku aizsargāt, lai tas neiznīktu. Tas viņam izdevās, cilvēki vēl joprojām ir dzīvi un vairojas kā sēnes pēc lietus. Taču kā ir ar mūsu mazajiem brāļiem? Vai par tiem cilvēks ir padomājis? Nez cik dzīvnieku sugas tas jau ir iznīcinājis tikai tādēļ vien, lai būtu ko darīt, tā teikt, prieka pēc, un ne siltie kažoki, ne biezās ādas, ne citkārt noderīgie spārni nespēja tos aizsargāt. Vai jūs gribētu, lai jūs nogalina tikai prieka pēc? Diez vai. Ja jau jūs nogalina, tad, manuprāt, jūs gribētu būt nogalināts kāda lietderīga mērķa vārdā, piemēram, tāpēc, lai apmierinātu kāda dzīvniecisko izsalkumu. Tirgū ik uz soļa ir visādas desas, desiņas, cīsiņi, sardelītes un pastētītes ar nosaukumu “Ruks”. Iedomājieties, kā būtu, ja tirgū pārdotu, piemēram, cilvēku šķiņķīšus ar nosaukumu “Bālģīmis” vai “Afrikānis”. Pretīgi, vai ne?…
