Erotikas māksla savā būtībā ir filozofija. Filozofijai , tāpat kā erotikas mākslai, ir nepieciešama īstenība. To nevar sasniegt, bet var meklēt. Un šī meklēšana arī ir erotika. Platons ir citējis Sokrāta vārdus :”Lai rastu patiesību, jāizmanto erotika.” Tāpat arī slavenajam Sokrāta izteicienam “Es zinu, ka neko nezinu” ir turpinājums, kas it kā aizmirsts. Tas skan: “…bet es zinu kaut ko par erotiku.” Katram ir sava erotikas izpratne, tāpēc tai nevar piešķirt vienu noteiktu, nepārprotamu nozīmi. Erotikai ir jābūt atvērtai jauniem atklājumiem. Šai ziņā tā līdzinās vārdam “patiesība”.
Erotiku bieži mēdz jaukt ar citām lietām, kas varētu būt kopīgas ar erotiku, tās ir sekss, pornogrāfija, mīlestība. Pornogrāfiju varētu nosaukt par neķītru erotiku, vai par kaut ko tādu, kas ir atvasinājies no erotikas un uzsācis pats savu un nebūt ne to labāko ceļu, kas bieži vien ir netīrs un dubļu pilns. Arī pornogrāfiskās bildītes bieži nosauc par erotiskām, īsti arī neapjēdzot, ka erotikai nav nekā kopīga ar šādām neķītrībām. Turpretī erotika ir tīra un saistoša. Sekss nozīmē to, ka visi prieki un baudas ir atkarīgi tikai no dzimuma, turpretim erotika redz ķermeni tā vienotībā ar dvēseli. Erotika ir daudzpusīga , sekss tikai vienveidīgs, un nekāda spēle ar īstenību nav iespējama. Sekss – tas ir cilvēcisko attiecību brāķis, haltūra. Tas , kas ir īsts un vērtīgs, kas var būt arī mākslas darbs, rodams tikai erotikā. Erotika nav arī mīlestība.…