Erotika ir tas mīlas dzīves novads, kurā dzimuma sakariem nav nekādas vai ļoti niecīga nozīme. Erotika nav mīlestība. Tās jāatšķir. Mīlestība ir kristietības un romantisma laika atradums. Mūžīga ir tikai erotika. Mīlestība ir jūtas, bet erotika kā māksla ir tā, kas šīs jūtas rosina un attīsta. Erotika arī nozīmē vienmēr ievērot distanci un tikai noteiktos mirkļos sagraut visas robežas. Tā ir mīlestība, kas sapņo, kā šos mirkļus padarīt mūžīgus. Erotika nepareizā un vulgārā nozīmē uzskata par to pašu, kas seksualitāte. Vēsturē ir tikai daži pieturas punkti, kuru sakarā var runāt par erotiku, tas ir , franču kultūra, antīkā kultūra, mākslas un Seno Austrumu kultūra. Erotikas vēsturē vienmēr noteicējs bijis vai nu pāvests, vai arī valsts un vecāki. Antīkajā laikā ar “baudu” saprata ne tikai dzimumu baudu, bet tikpat svarīga bija arī ēšana un dzeršana. Erotiskais moments bija nozīmīgs, bet to Grieķijā apzīmēja ar vārdu aphrodīsia. Tie ir trīs vienlīdz nozīmīgi stāvokļi: 1) vēlme, 2) akts, 3) prieks vai bauda, kas seko aktam. Jēga ir tos nenošķirt un ievērot visus. Vēlāk Rietumos šīs sastāvdaļas tika nošķirtas, un tāpēc mēs erotiku vairs neprotam uztvert kā mākslu. Kristietībā, runājot par bezķermenisko mīlestību, tika aizmirsts, ka pilnvērtīga mīlestība nav iespējama bez tās fiziskas izjukšanas.…
