Dvēsele un ķermenis ir nešķirami, jo vieni paši tie viens bez otra nespēj darboties. Dvēsele var pastāvēt arī bez ķermeņa, bet darboties tikai ar ķermeni. Dvēsele ir mērķtiecīgi strādājoša organiska sistēma, kura piemīt tikai dzīvām būtnēm. „Ja acs būtu dzīva būtne, tad tās dvēsele būtu redze,” – tā raksta Aristotelis par dvēseles funkciju. No vienas puses, cilvēka dvēselē notiekošo iespējams skaidrot, par pamatu ņemot to, ko atspoguļo ķermenis, no otras puses, varam saskatīt paralēles starp ķermeņa darbību un pārdzīvojumiem, kas norisinās cilvēka dvēselē.
Pitagoram pieder teiciens, ka cilvēka ķermenis ir dvēseles cietums, un tā kā dvēsele ir enerģija, tad arī viņai ir vēlme kustēties. Šī vēlme projicējas cilvēka ķermeņa kustībās. Piemēram, bērni ir dabiski un dabiski uzvedās, tādēļ skraida un lēkā gandrīz nepārtraukti, jo bērnībā tik liels „dvēseles cietums” ķermenim nav un bērni ļaujas savām dabiskajām vēlmēm.…