Cilvēks nevar iedomāties cik plašas ir literatūras debesis. Literatūru varētu salīdzināt ar visumu – cilvēks nevar apzināties visu, kas ir visumā, cik liels un grandiozs tas ir. Katram lasītājam ir savādākas literatūras debesis, viens redz debesis jaukas un skaidras, cits – apmākušās un nomāktas. Personai, kurai patīk daudz lasīt, debesis ir skaidras, ar siltu saulīti, kura spīd un iepriecina cilvēku, kurš labprāt lasa grāmatas. Melnas un apmākušās debesis, protams, ir cilvēkam, kurš maz lasa, vai nelasa nemaz. Katrs literatūras debesis redz savādākas, un neviens neredz debesis tādas, kādas redzi tās tu.
Varu droši teikt, ka agrāk lasīju vairāk, jo uzskatīju, ka tas ir interesanti un jautri, tagad priekšroku dodu mūzikai un draugiem, taču nesaku grāmatām pilnīgu „nē”, kad vēlos padzīvot citā pasaulē, atveru grāmatu un sāku to lasīt. Man patīk jauniešu literatūra un detektīvromāni. Obligāto literatūru uztveru diezgan nopietni, cenšos izlasīt visu, taču ne vienmēr sanāk. Manas literatūras debesis ir ar saulīti, gaiši zilas, pa kurām peld lieli balti gubu mākoņi. Vēlos lasīt vairāk, jo zinu, ka no grāmatām var daudz mācīties, taču sevi ir jāpiespiež, tas man arī ir jāiemācās.
…