Bērns – jauns un nesamaitāts, trausls un interesants, naivs un skaists, un neaizsargāts. Tev jāuzņemas atbildība, ja tu kaut ko radi, un vēl jo vairāk, ja tas ir bērns. Tādēļ K.Elsbergs uzsver vārdu “padomājiet”. Šis vārds liek padomāt arī par to, cik bieži kāds cits domā par mums.
Putns – brīvs, vientuļš, neaizsargāts. Putns, kas nekad nenolaižas uz šīs zemes tikai vairās no ļaunuma. Viņš ilgāk dzīvo, ja iztiek no tīra gaisa vien, jo uz zemes ir bīstami…
Manuprāt, autors šajā dzejolī par problēmu izvirza vientulību, atstumtību un no tā izrietošo. Šis dzejolis varētu būt tapis brīdī, kad viņš juties pamests, jo katrs dzejnieks savā būtībā ir savādnieks un tādēļ arī vientuļš. Darbs varētu būt kā slēpts izmisuma kliedziens pēc palīdzības – viņš jūtas kā Klīstošais holandietis, kā putns, kas nenolaižas uz zemes, jo vairs to nemāk!…