Visvairāk mani no šīs realitātes, kura parasti ir viena, mani atbaida tieši tas, ka katrs redz un domā, kaut ko citu – tātad viena filma ietver vairākas realitātes. Arī jebkas, kas ir radīts filmā, ir ar mērķi, lai liktu skatītājiem sevī projicēt šo realitātes izjūtu sevī, lai liktu viņam savilkt paralēles ar pazīstamiem elementiem, kas tikai vairo šo mānīgo realitātes izjūtu. Būtībā kino sniedz iespēju redzēt „kā būtu, ja būtu” lietas, bet skatītāji paņem no tām arī daudz ko citu. Tas nav nekas slikts, tikai galvenais, lai nav kāds, kas tiešām nepārprot un nepieņem kā iespējamību. Kaut kādā ziņā filmas sevī ietver realitāti, bet tās pavisam noteikti to pārveido tā, lai piemērotos lielam skaitam skatītāju, kuri šo vienu filmu interpretē tālāk sevī. Arī Kristiāns Mecs skaidro, ka tā noteikti nav realitātes kopija, pat ja filmām ir lieliska īpašība iespaidot un pārliecināt par to vairāk kā citiem mākslas veidiem. Viņš to arī skaidro no psiholoģiskā aspekta, ka tieši kustība, kas nav nekur citur, rada cilvēkiem šo realitātes izjūtu, jo tas ir tieši tas, kas visvairāk asociējas ar šo realitāti. Skatītāji redz to, ko paši dara ikdienā – kustību. Un pat, ja filmā rāda kādu neeksistējošu tēlu un viņam līdz galam nenotic, viņš tomēr tiek redzēts kā reāls, jo viņš ir ielikts šajā filmas realitātē, kura mūsu prātos velk paralēles ar īsto realitāti.8
Īsāk sakot - kino piedāvā jauku iespēju paviesoties tur, kur pats pavisam noteikti nenonāktu. Tas ļauj pieredzēt daudz ko vairāk, ļauj identificēties ar dažām situācijām un izjūtām, piešķir kādu jaunu pieredzi, tomēr jāņem vērā, ka kino ir vienkārši interesantāk atainota un radīta realitāte. Kopija šķiet būtu tad, ja visi redzētu, saprastu vienu un to pašu un tas būtu kāda reāla notikuma atainojums, bet īpašiem izskaistinājumiem, simboliem utt. Lai gan mazliet šaubīgi, es tomēr nosliecos par labu interpretācijai, un es esmu pilnīgi pārliecināta, ka gan jau kaut kur ir kāds, kas uzskata, ka kino ir realitātes kopija. Varbūt arī šis jautājums ir tīri atkarīgs vien no uztveres.
…
