Šo tēmu izvēlējos, jo piesaistīja jau lekcijā stāstītais par klasiskā modernisma aizsācējiem. Šie mākslinieki, manuprāt, ir to vērti, lai par viņiem izzinātu padziļinātāk.
Tomēr plānos grāmatiņas sīkās un pelēkās reprodukcijas liecina, ka mūsu glezniecības attīstības gaitā skārusi dažādu virzienu iespaidi un tā vienmēr bijusi atkarīga no Eiropas mākslā valdošajām vēsmām.
Pasaules mākslas vēsturē arvien lielāka pētnieku un sabiedrības interese izraisās par 20. gs. sākuma modernās mākslas parādībām. Mūsdienu vācu mākslas zinātnē periodu, kurš aptver laikposmu no šā gadsimta pirmajiem gadu desmitiem līdz 50. gadiem un kurā dzima un attīstījās dažkārt stiliski pat pilnīgi atšķirīgi modernās glezniecības virzieni, apzīmē ar nosaukumu „ klasiskais modernisms”.
Klasiskajā modernismā iekļaujas tādas 20. gs. pirmās puses avangarda parādības kā fovisms, ekspresionisms, kubisms, futūrisms, dadaisms, supremātisms, konstruktīvisms, neoplasticisms, pūrisms, sirreālisms, jaunā lietišķība un dažādi abstrakcionisma paveidi. Latviešu glezniecībā izveidojas savs vietējais klasiskā modernisma variants, ko noteica gan vēsturiskie apstākļi, gan tautas raksturs un gara dzīles.
Tajā reāli izpaudās tikai daži modernisma virzieni – kubisms, fovisms un jaunā lietišķība. Mākslinieki pazina arī ekspresionismu, futūrismu, pūrismu un konstruktīvismu, lietoja tādus jēdzienus kā bezpriekšmetiskā glezniecība un supremātisms, bet, piemēram, par abstrakcionismu, dadaismu vai sirreālismu neizrādīja nekādu interesi.
Kaut gan jāatzīst, ka avangardiskā domāšana ietekmēja tikai kādus piecpadsmit šās paaudzes gleznotājus – lielākā daļa laikabiedru iekļāvās pseidoimpresionisma vai pieticīga reālisma robežās.
Pirmā pasaules kara laikā par spilgtākajiem modernisma paudējiem kļuva Jāzeps Grosvalds un Jēkabs Kazaks – mākslinieki, kuru mūžs pāragri aprāvās 1920. gadā.
…
