Klāva Elsberga dzejoļu krājuma "Velci, tēti" analīze

Nezinu, kādēļ, bet, lasot K.Elsberga dzeju, acīs sariešas asaras un rodas savāda smaguma sajūta, bet vienlaicīgi arī „iededzas sirds”. Lai gan noskaņa lielākoties ir depresīva, brīžiem smeldzīga, jo tiek runāts par skaudro realitāti, dzejoļiem pāri ir valdzinājuma plīvurs, tie ir mīlestības pilni, noslēpumaini, romantiski, šai dzejai piemīt suģestējošs spēks, kas liek to lasīt vēl un vēl.
Liekas, ka dzejoļu krājumā „Velci, tēti” dominē divi pretēji motīvi – mīlestības motīvs(„es drusku nokrītu/ uz ceļiem tavā priekšā”, „es gribu/ tavam kliedzienam/ iepatikties”) un nāves motīvs („jo graši man būs uz acīm/ vien tālab lai slēgtu tās ciet”, „naktīs/ tas guļas mums virsū/ un ilgi un prasmīgi žņaudz”). Brīžiem abi savienojas vienā dzejolī („Atkal melni un pelēki/ Bez tevis vilcieni skrien”, „mēs visi nosprāgsim/ tik tevi izsacīšu/ tik tevi zalgojošām ziedu vijām vīšu”), papildinādami viens otru un radot vēl lielāku emocionālo pārdzīvojumu.…