Cilvēka ikdiena nav iedomājama bez komunikācijas, piemēram, no rīta pieceļoties mēs nesasveicināmies ar mājiniekiem. Varētu likties, ka tā ir drīzāk nekomunicēšana nekā komunicēšana, tomēr arī klusēšana apkārtējiem par mums kaut ko stāsta, piemēram, ka neesam omā, ka esam apvainojušies utt., jo tā ir neverbālā komunikācija, kas ir vissenākais un visizteiksmīgākais komunikācijas veids.
Komunikācija vienmēr notiek ar kādu konkrētu mērķi, piemēram, uzzināt, izvairīties, parādīt savu nostāju utt. Jau no rīta mostoties un sakot „Labrīt!” mēs sākam komunicēt. Komunikācijas procesu var uzsākt arī ar smaidu vai acu skatienu.
Klusums un klusēšana, protams, nav viens un tas pats. Klusums ir vides kategorija, stāvoklis, kad apkārtējā vidē nav, vai gandrīz nav skaņu viļņu jeb nav tādu skaņu viļņu, kas ir uztverami mūsu ausij. Klusēšana, savukārt, ir cilvēka izturēšanās kategorija. Cilvēks var klusēt, bet apkārt var nebūt klusums. Taču, protams, ja cilvēks grib piedalīties klusuma veidošanā, tad viņam ir arī jāklusē. Tādā gadījumā klusums un klusēšana sakrīt. Taču pēc savas dabas klusums un klusēšana ir divas dažādas lietas.…