Komenska audzināšana salīdzinājumā ar manu audzināšanu

Mācībām un audzināšanai jāatbilst dabai un dabas likumsakarībām. Viņš uzskatīja, ka cilvēks ir dabas daļa un tāpēc ir pakļauts tās vispārīgajiem likumiem. Viņš tiecās noskaidrot dabas likumsakarības jeb pamatatzinumus, kuri, būdami visaptveroši, izpaužas arī mācību, audzināšanas un personības veidošanās procesā. Viņš norādīja, ka precīza skolas kārtība jāaizgūst no dabas, ka arī audzināšanas darbā allaž jābalstās uz novērojumiem par tiem procesiem, kas visur atklājas dabā. Viņš izvirzīja domu par skolēnu izziņas spēju pētīšanu, lai varētu izmantot tādus mācību paņēmienus, kuri atbilst gan šīm spējām, gan apgūstamās kultūras vērtībām.
Atsegdams pedagoģiskā procesa divas puses – objektīvo (mācību un audzināšanas likumi) un subjektīvo (šo likumu prasmīga lietošana), J. A. Komenskis lika pamatus mācību un audzināšanas teorijai.
Latvijā 17. gadsimtā E. Gliks pirmais popularizē J. A. Komenska paustās humānisma, dabatbilsmes un pansofijas idejas, organizē pirmo latviešu tautskolotāju sagatavošanu. Vēlāk Komenska idejas izmanto hernhūtiešu kustība, kuras vadībā uzsāk darbu Latvijā pirmā skolotāju izglītības iestāde – Valmiermuižā nodibinātais skolotāju seminārs. Seminārā izskaidro un ievieš praksē īpašo un vieglo lasītmācīšanās metodi. Arī mūsdienu sabeidrībā atdzimst J. A. Komenska atziņa, ka katras tautas lielākā nacionālā bagātība ir laba skola, labi skolotāji, labas mācību grāmatas, labas mācību un audzināšanas metodes.…