Sabiedrība, sādā gadījumā, ir trula un attīstās ļoti lēnām vai pat vispār neattīstās. Cilvēks nevienam nepievērš uzmanību – sanāk viņš pazīst tikai sevi. Un atkal atgriežamies pie tā, ka viņš neattīstās. Saprotot to, ka komunikācija ir netikai runāšana, ir grūti, pat neispējami iedomāties cilvēku kas nekomunicē un sabiedrību vēl grūtāk. Komunikāciju sabiedrībā veido katra sabiedrības indivīda komunikācija un tā ir nepārtraukta.
Komunikācija – liekas ka tā ir cilvēku sarunāšanās, taču īstenībā, tas ir kas daudz plašāks, dziļāks un sarežģītāks. Katrs cilvēks komunicē, grib to vai negrib, apzinās to vai nē, taču komunicē. Saprotam arī to, ka bez komunikācijas nav iespējama cilvēka un tālāk arī sabiedrības attīstība. Situācijā kad cilvēks vēlas kaut ko iemācīties, viņš dodas uz skolu vai lasa kādu grāmatu. Skolā, kad skolotāja viņam ko māca, notiek komunikācija – gan ar skolotāju, gan apkārtējiem, gan arī ar visu pasauli. Kad viņš mācās no grāmatas, interesanti, bet arī notiek komunikācija. Viņš komunicē ar ar grāmats autoru. Divas īpašības, ko ievēroju rakstot šo darbu: cilvēku kurš nekomunicē pat nevar iedomāties un komunikācija ir visa attistības pamatā. Tad varbūt mēs cilvēki nevaram izdomāt kā ir nekomunicēt, lai to nepārstātu darīt un neapturētu savu evolūciju?
…