Patēriņa preču trūkums un politiskās represijas demoralizējoši ietekmēja darbiniekus. Tādēļ samazinājās ražīgums. 1970-to gadu beigās – 1980-to gadu sākumā ekonomiskā depresija ir kļuvusi par sociālistisko ekonomisko sistēmu raksturīgu iezīmi Austrumeiropas valstīs.
Struktūras, kultūras un uzvedības krīzes kalpo par komunistiskās partijas valsts sabrukuma izskaidrojumu. Strukturāli, partijas un valdības paralīzes rezultātā pieauga nepakļaušanās rīkojumiem. Tādējādi Padomju Savienībā 1980-to gadu sākumā valsts kontrole pieņēma „pārāk birokrātiskās, lēnas un neelastīgas formas” . Centrālie partijas-valdības institūti nevarēja atrast represīvos vai un vienprātīgos līdzekļus sabiedrības atbalsta nostiprināšanai.
Komunistiskās partijas dominēšana tika vājināta ar masu cinismu, apvienotu ar elitāro norobežošanos. Saskaņā ar aptauju, veikto izvēles kārtībā starp Padomju Savienības, Polijas, Ungārijas, Čehoslovākijas un Bulgārijas pilsoņiem, „cilvēki ir centušies nodibināt jaukto ekonomiku un valsts nodrošinājumu” tādu sociālo pakalpojumu jomā, kā veselības aprūpe, izglītība, pensijas, lēti mājokļi, darbavietas, kā arī kultūras iestādes, piemēram, bibliotēkas, teātri un muzeji. Cilvēki vēlētos, lai šī joma būtu efektīvāka un iegūtu egalitāro raksturu. Masas atbalstīja ekonomikas politiku, jo tā nodrošināja patēriņa preces, dzīves līmeņa paaugstināšanos un samērīgas algas, kuru līmenis bija atkarīgs no kvalifikācijas un konkrēta darba rezultātiem. 1980-to gadu beigās valdošie režīmi vairs nenodrošināja šādus labumus. Pilsoņi noraidīja valsts sociālistisko sistēmu tās neefektivitātes, korupcijas un patvaļīguma dēļ. Priekšroka tika dota režīmam, kas balstās uz taisnīgumu, procedūru drošību un labumu efektīvu sadalījumu.
…