Šo divu veidu - sabiedrisko raidorganizāciju un komerciālā TV un radio - līdzāspastāvēšana ir radījusi nesaskaņas attiecībā uz sabiedrisko apraides organizācijas mērķi un līdzsvaru, kas starp tām ir vajadzīgs, līdzsvaru, ko valsts var sasniegt ar regulējumu, kontrolējot apraides licenču piešķiršana, bet ne tad, ja tā pārdod licences tirgū kā īpašuma tiesības, kuras var pārdot otrreizējā tirgū.
Atbildot uz jautājumu par televīzijas finansēšanu, man domas dalās. Vairākās Eiropas valstīs ir ieviests "mediju nodoklis", piemēram, Vācijā to sauc par rundfunkbeitrag jeb ''apraides nodokli''. Manuprāt, tas ir gudrāks veids kā finansēt televīziju (un citus nacionālos medijus). Cilvēki tāpat patērē šo saturu, bet ar vien mazāks skaits izvēlās par to maksāt, jo bieži vien internetā var atrast visu nepieciešamo par brīvu.
Aizdomājoties par to, ka mēs ikdienā, maksājot nodokļus, bieži vien nemaz neredzam, kur tie tiek izlietoti. Taču maksājot nodokli, kurš būtu speciāli paredzēts nacionālajiem medijiem, mēs paši arī spētu novērtēt to pielietojumu. Iespējams, tas motivētu arī daļu cilvēku skatīties televīziju vairāk (vai patērēt jebkāda cita veida saturu), kas atkal celtu mediju reitingu. Manuprāt, tas nodrošinātu kvalitatīvāku saturu un tā izveidi.
Savukārt, labs veids kā finansēt privātos projektus, pēc manām domām, ir tāda platforma kā Kickstarter.com, kuru jau izmanto daudz latviešu mākslinieki. Tā ir radošu ideju finansēšanas platforma, kur var ziedot projektiem. Atkarīgs no ziedotās summas, mākslinieks tev pretī aizsūtīs kādu dāvanu, sveicienu vai gatavu produktu.
…