Taču nenoliedzami, kara estetizācija norisinās, un to gan Benjamins piedzīvo tieši, jo atšķirībā no mums, dzīvo laikā, kad fašisms savā ziņā nodarbojas ar kara estetizāciju. Uzskatāmi tas ir redzams kā Vācijā, tā Itālijā, milzīgu armijas parāžu, propogandas filmu, plakātu utt. veidā.
Nobeidz eseju Benjamins ar visai pesimistisku, bet kaut kādā mērā baisi ticamu atziņu – „cilvēce savā pašatsvešinātībā ir sasniegusi tādu pakāpi, ka tā savu pašiznīcināšanos piedzīvos kā augstākās raudzes estētisku baudījumu.” Arī man dažreiz rodas tāda sajūta, vērojot pasaulē notiekošo, cilvēku attieksmi pret cilvēkiem, respektīvi arī sevi, veidu kā tā funkcionē, nedomājot par nākotni – milzīgās summas, kas tiek ieguldītas tieši kara mašinērijā, neliekoties ne zinis par pieaugošajām ekoloģiskajām un sociālajām problēmām, tik tiešām, rodas sajūta, ka cilvēce rūpīgi jo rūpīgi gatavo savus instrumentus (kara mašinēriju) un iekārto skatuvi (vides destruktīvā pārveide) savai pēdējai kolosālajai apokalipses simfonijai.
Arī viss no manas puses piebilstamais jau ir pateikts, varu vien kopsavilkumā ieskicēt, manuprāt, svarīgākās iezīmes esejā – tehniskā reproducējamība ir izmainījusi gan mākslas izpratni, gan būtību, tās līdzekļi ir pavēruši daudz jaunas iespējas, vienlaikus laupot dažas vecās, mainījušās ir arī mākslas attiecības ar indivīdiem un masām, un ar publiku vispār. Tehnika arvien vairāk un vairāk saplūst ar mākslu, un ne tikai ar mākslu, bet arī ar mūsu dzīvēm visdažādākajos līmeņos, sākot no ikdienišķā, un beidzot ar globālo.
…