Man patika pētīt šo tēmu, jo ir ļoti interesanti salīdzināt grieķu dramaturgus ar romiešu dramaturgiem. Romiešu dramaturgi ir iespaidojušies no grieķu dramaturgiem, piemēram, romiešu dramaturgs Terencijs ir ņēmis piemēru no grieķu dramaturga Menandra. Gan Terencija, gan Menandra dramaturģijas darbi ir bez bufonādes, bez kustīgajiem vergiem, bez kantikām, tātad bez pārspīlēta komiskuma. Plauts savās komēdijās komiskā efekta dēļ bieži lieto grieķu vārdus un izteicienus. Kā arī, ja sengrieķu dramaturgi pievērsās vairāk politiskajiem jautājumiem, izsmēja politiķus, risināja problēmas, tad romiešu dramaturgi lielāku uzmanību pievēra sadzīviskjām situācijām, kuras risinājās autoriem blakus, un tas vairāk aizrāva publiku, nekā politiskie jautāumi. Tā kā sengrieķu literatūra bija pirmā un romiešu literatūra attīstījās vēlāk, uz katra soļa var pamanīt vienādas nianses sengrieķu un romiešu darbos. Varam secināt, ka romieši kaut ko pārņēma no grieķiem, taču radīja arī jaunas lietas, tikai romiešiem raksturīgas. Tā kā es sīkāk pētīju kora lomu antīkās literatūras dramaturģijā, es pamanīju, ka visiem sengrieķu komēdiju un traģēdiju autoriem savos darbos eksistē koris un tā loma tiek uzsvērta citos darbos vairāk, citos mazāk taču koris ir šajos darbos. Taču romiešu darbos kora vispār nav, ir tikai mūzika un dziesmas, kuras neizpilda koris. Koris neparādās vispār. Šeit varu secināt, ka romieši tomēr nav pāņēmuši no sengrieķu autorie visu pēc kārtas. Viņi uzskatījuši, ka kora loma viņu darbos nebūt nav vajadzīga, un šeit ir tā atšķirība.
…