Kristiāne F., tāpat kā vairākums heroīnistu, gribēja pārraut pieaugušo kaunīgo klusēšanu attiecībā par atkarību no narkotikām. Šī grāmata tapusi no magnetofona lentē ierakstītajām sarunām. Kristiāne F. sīki un ar vislielāko atklātību iepazīstina ar to bērnu, kuri kļuva pazīstami kā narkotiku upuri, likteni. Pēc nemierpilniem gadiem Amerikā un Grieķijā autore, nu jau četrdesmit gadu veca, atgriezusies Berlīnē. Viņa atkal un atkal dodas cīņā pret narkotikām.
Kristiāne bija tikai bērns, kad viņas ģimene (māte, tēvs un mazā māsa) pārcēlās no Vācijas laukiem uz lielpilsētu Berlīni. Laukos Kristiāne baroja govis, dauzījās pa siena šķūni vai arī spēlējās ar mazajiem kaķēniem. Bet tad nāca vēsts, ka ir jāpārceļas. Tas Kristiāni iepriecināja, jo vecāki bija sastāstījuši brīnišķīgus stāstus par milzīgu dzīvokli ar sešām lielām istabām. Viņi teica, ka Kristiānei un mazajai māsai būs katrai sava istaba. Vecāki pelnīšot lielu naudu. Taču atbraucot uz Berlīni, tā bija Kristiānes pirmā lielā vilšanās - dzīvoklis iedvesa bailes, vecākiem tā arī neizdevās pelnīt lielo naudu. Jau pirmajā nedēļā Kristiānei atņēma riteni, par ko tēvs viņu noslānīja. Drīz pēc tam viņi pārvācās uz mazāku (divistabu) dzīvokli Gropiusštatē. Tas bija piecu tūkstošu iedzīvotājiem paredzēts dzīvojamais rajons ar daudzstāvu mājām, kurām pa vidu atradās zālāji un universālveikali. Rotaļāties zālājos, kā arī visur citur, izņemot mazo spēļlaukumu, bija stingri aizliegts. Neskaitāmas reizes Kristiānei nācās trūkties no tēva par to, ka pārvaldnieks bija viņu pieķeris spēlējamies aizlieguma zonā. Patiesībā, bērnībā Kristiāne dabūja pērienu no tēva gandrīz par visu. Tēvs bija bez darba. Pie tam Kristiānei nācās viņu uzrunāt par Riharda onkuli viņa draugu priekšā. Viņš nevēlējās, lai kāds zina, ka viņam ir ģimane, par kuru viņš nespēj gādāt.
Vecāki izšķīrās, un māte aizgāja dzīvot pie viena no tēva draugiem - Klausa Rudovā. Arī meitas labāk dzīvoja ar mātes draugu, nekā ar tēvu, kurš pārāk bieži palaida rokas.
Kristiāne vēlējās, lai viņu pamānītu, bet, lai Berlīnē izsistos, vajadzēja būt savā ziņā agresīvai. Drīz vien viņa skolā sadraudzējās ar klases spicāko meiteni - Kesiju. Abas gāja uz „Vidusceļa namu”, evanģēlisko centru - jauniešu pagrabiņu, pīpēt hašišu. Vēlāk viņas sāka lietot arī citus nomierinošos līdzēkļus (LSD un amfetamīnu).…
