K.Skalbes pasaku ceļinieka tēls

Vislabāk tas ir paradīts pasakā „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”. Galvenais varonis pasakā ir jauns puisis, kam sirds ir karsta, un viņš meklē piedzīvojumus. Viņš dodas jūrā meklēt Laimes zemes Ziemeļmeitu. Pārvarēdams jūru, viņš nonāk Miera un Pieticības zemē jeb Trekno cūku zemē, kur valda „laime un miers”, jo galvenais likums šeit ir miegs un ēšana. Zēns paliek šeit, bet sapņos redz ilgoto Ziemeļmeitu. Drīzumā viņu izdzen no šīs zemes, un viņš dodas tālāk. Pasaka beidzās ar vārdiem, „ Pasaulei nav gala, un debesīm nav malas. Īstā dzīve ir liela kā pasaule un augsta kā debesis.” Pasakas beigas ir vērtas parādīt neaprobežotu skatu tālē, un parādīt, ka pasaulē ir daudz vietu, kur var atrast savu laimi. Šī pasaka ir romantiska ceļinieka tēlojums, aicinajums, mosties un braukt pretī neaptveramām tālēm. Tikai cenšoties un mēklējot, var sasniegt kaut ko īpašu, atrast to, ko meklēja tik ilgi.
Arī pasakās „Mēneša dārzā”, „Ceļš uz pavasari”, „Jūras vārava”, „Kā Jānis brauca Nezināmo meklēt”, „Milzis”, „Labuma meklētājs” ir labi paradīti laimes mekletāji, ceļinieki. Vieni no viņiem ir drosmīgāki, apzinīgāki, mērķtiecīgāki, kā pasakā „Mēneša darzā”, citi – pasivākie un naivākie, „Jūras vāravas” varonis, bet viņiem visiem ir savi ideāli un mērķi. K. Skalbes ceļinieka ideāls ir labais, skaistais dzīvē, ko autors parada ar simboliem - jūras varava, pavasaris un laimes sala, kā arī Mēneša dārzs. K.Skalbe ļauj saviem varoņiem meklēt ne tikai ētisku skaistumu, bet arī estētisku.
…