? Es pieļauju, ka vairāk jau esam darījuši tieši pretējo. . Katram, manuprāt, vajadzētu uzņemties atbildību par to ko viņš dara šeit un tagad , par to kā mēs dzīvojam tagad un kā nodzīvojam savu dzīvi. Tas ir arī ticības jautājums sev –vai es ticu saviem spēkiem, un uzdrošinos ko mainīt. Pārsvarā jau cilvēki nevēlās neko mainīt, jo baidās atšķirties no vairuma un dominējošās vienaldzīgās attieksmes pret šiem jautājumiem. Taču mums ikvienam un visiem kopā ir jāsaprot, ka mums jānes atbildība par dzīvību uz zemes un planētas pastāvēšanu arī nākotnē. Principā tas cilvēkā ir jāieaudzina no bērnības.
Šeit ir arī jāsaprot tas, ka dzīvojot mums, protams ,jāizbauda dzīve, jādzīvo mirklim, bet vienlaicīgi jāspēj domāt arī par nākotni un tādām vispārīgām vērtībām priekš cilvēces- kā dzīvību uz šīs zemes. Kas varbūt neaizdomājoties mums liekās kā pašsaprotama, neizzūdoša un mūžīga. Cilvēki nenovērtē to, kas ir dots un tā pamazām mēs varam pazudināt visu uz šīs pasaules. Tikai par to nevienam negribas domāt un runāt , jo tas atkal ir ārpus mūsu komforta zonas. Jo brīžiem par to runājot sabiedrībā var likties ko tad es tur cīnīšos, bezjēdzīgi piepūlēšos , ja sabiedrībā tāpat valda dziļa vienaldzība. Bet par to viennozīmīgi ir jādomā. Cilvēce jau ir izdarījusi tika daudz , lai nākotnē mums būtu nopietns pats uztraukties par to kā dzīvos mūsu bērni un nākošās paaudzes. Kā Vonnegūts saka: ”Mēs esam neizbēgami un nāvīgi ievainojuši šo dzīvību uzturošo planētu. ” Bet vai nebūtu laiks apstāties, saglābt vēl palikušo ? Sākt katram pašam apzināties un domāt kā kaut ko manīt..
Visbeidzot varu teikt , ka mums visiem ir sava vieta un loma uz Zemes un sabiedrībā, tikai mums tā jāapzinās, jāapzinās arī sava individualitāte un spējas un ietekme uz pasali un vispusīgām lietām. Cilvēkiem jāmāk izvērtēt kas ir svarīgākais un neietekmēties no pasaules modernizācijas laikmeta. Un katram pašam jāveido savu dzīvi tādu kādu tu pats vēlies, un par to jānes arī zināma atbildība.
…
