Filma tik prasmīgi savij realitāti ar fantāziju, ka šķiet tās atrodas vienā līnijā, taču saskatāma visai nevienmērīga montāža, kas ir daļa no filmas savdabīgā stila, ko es vērtēju kā lielisku pieskaņu, lai papildinātu un uzlabotu kopēju filmas vēstījumu. Manuprāt, skatoties šo filmas nav iespējams kļūt garlaikotam vai citādi nogurt no uz ekrāna notiekošā. Gan laikmets, gan mūzika, gan cilvēki, un pat dekorācijas - viss tiek atspoguļots visai košās krāsās. Nedrīkst aizmirst arī humoru, kas ir viens no svarīgākajiem filmas komponentiem - tā ir daudz, kā arī pasniegts ļoti kvalitatīvi. Šeit jāpiebilst, ka tas mūsdienu filmās ir retums.
Šeit nu ir skaidrs - Kventinai Tarantīno sen vairs nevienam nekas nav jāpierāda. Viņš var atļauties veidot filmas tikai sev, kā vēlas un ko vēlas, kas pēc manām domām ir augstākais katra režisora sapnis, sasniegums, proti, veidot savu projektu priekš sevis, neiespaidojoties no apkārtējās pasaules, tās noteikumiem vai uzskatiem, kā arī nu jau neskaitājamiem stereotipiem. Visai iespējams, ka tieši šis aspekts viņa filmas padara tik unikālas, neatkārtojamas, interesantas un pēcāk pārdomu pilnas. Visai droši var teikt, ka Kventino Tarantīno ir tas režisors, kas neskaitāmus darbus izveidojis par šedevriem un īsti netaisās mainīt šo ieradumu. Režisors, kas nebaidās parādīt kāds ir patiesībā, neskatoties ne uz ko, kas, mūsdienās ir ne tikai ievērojami, bet arī apsveicami un apbrīnojami. Jābūt lielai drosmei veidot darbus pēc saviem uzskatiem, nebalstotot filmu pēc komerciālā kino pieprasījuma vai vēlmes (varbūt pat nepieciešamības) kādam izpatikt.
…
