Laikmeta, vides un cilvēku attiecību tēlojums Aleksandra Grīna romānā "Dvēseļu putenis"

Ilgas pēc mājām gan tēvu, gan dēlu vajāja ik uz soļa. Piemēram, Nāves salā pērn nenokoptais rudzu lauks bieži vien atgādināja tēvam par labību, kas aprakta pie dzimto Vanagu māju ceriņkrūma, cerot, ka to neatradīs vācu karaspēka vīri. Un vienmēr, atgriežoties mājās, pēc Jelgavas brauciena un Artūra septiņpadsmitajā jubilejā, kļuva arvien smagāk, skumjāk un pagātnes tukšuma sajūta lika par sevi manīt, bet tomēr pa laikam dzīves pavērsieni ļāva nedaudz piemirst notikušo.
Pagātne Latvijai ir bijusi smagāka, neskatoties uz šodienas krīzi. Tas nešausmina tik ļoti kā I un II Pasaules karā bojā gājušo skaits, izpostītās zemes vai pūles, kas tika pieliktas, lai sāktu jaunu dzīvi. Mūsu senči bija gatavi visam un uz visu, tāpēc vērtībām, ģimenei, radiniekiem, mājam bija dziļākas saknes nekā lielākajai daļai mūsdienu cilvēku.
…