Ārā slikts laiks. Sniegam uzaugušas sērsnas spuras. Jau tā nav laika, bet jābrien vēl pa netīrītu ceļu. Kam tas viss? Vai vēl daudz snigs? Ir jau skaists ziemas zaigojošais kažoks, ja atrod laiku uz to palūkoties. Ir jau skaists sarkankrūtītis sniegā. Viņš kvēlo kā ogle, un arī ogle ugunī ir skaista, ja atrod laiku uz to paskatīties. Skaists ir vakars pie ezera, kad vienā mazā, mazā Zemes nostūrītī maza, maza saujiņa cilvēku ir atradusi laiku iedegt ugunskuru un paklausīties, ko runā uguns mēles. Ir jau skumji pamest idilli, pamest pasaku, bet vēls skumjāk ir nezināt, kur pazaudēta atslēdziņa, ar ko laimes vārtus atslēgt biežāk un vairāk.
Ir jau skumji domāt, ka, atrodot laiku, atradīsi laimi. Atradīsi laiku laimei. Neatradīsi! Neatradīsi laiku, ja neatradīsi laimi. Tā nav apgrieztā psiholoģija, laimes formula, filozofija, tie ir uzskati. Tie ir uzskati par dzīvi un ikdienu. Vajag atrast laimi kaut vai veļas gludināšanā, trauku mazgāšanā, paklāju tīrīšanā, bet nevajag cerēt, ka tā atnāks pati, kā atnāk pavasaris pēc sodītājas ziemas. Ko tā soda? Tā soda ikvienu par nevēlēšanos atrasts sev laiku. Ar ko soda? Ar vakara agro tumsu. Tā apbalvo ar tumšo vakara laiku tos, kas zina, ko grib, ko var, ko vajag laimei. Lielu naudu, lielu māju, lielu varu vajag tiem, kam lieli sapņi.
…