Cilvēkiem ir raksturīga tieksme pēc laimes, pēc tās svētīgās sajūtas, kad es varu teikt: man visas lietas ir nostājušās savā vietā. Kad tiklab cilvēka iekšienē, kā arī ap viņu iestājas tāds svētīgs līdzsvars, tā ir svētlaime.
Miers un līdzsvars, drošība – tas viss ir apsolīts, tuvinoties Dievam. Savā dzīvē mēs staigājam dažādus ceļus – gan tuvus, gan tālus. Bet vispriecīgākais ceļš ir atgriešanās ceļš. Atgriezties mājās allaž ir laime, mierinājums un arī prieks pēc ilgas un nogurdinošas prombūtnes .
Ceļš uz mājām reizēm nebūt nav viegls. Ir daudz apkārtceļu un maldīšanās. Cilvēks labprāt stāsta sev: man nemaz nav, kur atgriezties, es piederu tukšajai paaudzei. Man nav nekādas pārliecības. Es nepiederu nevienai kopībai, tradīcijai vai kam tamlīdzīgam. Es esmu pazudis šajā plašajā, plašajā pasaulē. Es nepiederu nekur. Man nav absolūti nekādas identitātes," - tā runā modernā cilvēka izmisums. Pat paši būtiskākie cilvēka esamības jautājumi "Kas īsti es esmu?" un "Kur ir mana vieta šajā pasaulē?" tā arī daudzkārt paliek neatbildēti. …