Šajā novadā es esmu sastapusi visdrošsirdīgākos cilvēkus. Un ne jau tāpēc, ka šeit cilvēki staigātu apkārt ar mirdzošiem zobeniem vai izcili prastu kaujas mākslu. Nē, šī īpašība izpaužas latgaliešiem tik raksturīgajā sirsnībā un labestībā. Vai katrs spētu ar laipnu sirdi un smaidu sejā mājās uzņemt svešinieku? Vai katrs, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem, spētu skaļi paust savu patriotismu un gatavību vienmēr aizstāvēt savu valsti? Tas ir drošsirdīgums, kurš nav viltots, tas ir tas drošsirdīgums, kuru es gribu mantot un kuru apbrīnoju savos novadniekos.
Piemineklis „Tēvzemei un Brīvībai” mums visiem ir kā uguntiņa, pēc kuras vadīties tumsā, neatkarīgi no tā, esam mēs Latgalē, Vidzemē, Zemgalē vai Kurzemē. Un tā trim zvaigznēm, kuras uzticīgi stāv pār mūsu zemi, vienīgais lūgums, ja tas spētu tikt izrunāts, būtu palikt vienotiem.…