Kā zināms, 18.gs. beigās visa tagadējā Latvijas teritorija tika pakļauta Krievijas Impērijai, bet visu 19.gs. vācu muižniecība cīnījās par autonomiju Vidzemei un Kurzemei. Šajā periodā piļu arhitektūrā galvenokārt dominēja baroks, taču laikam ejot parādījās arī klasicisms.
19.gs. sākumā Latvijas nozīmīgākās mākslas pilsētas bija Rīga un Jelgava. Rīgā notika arī ārzemju mākslas izstādes. Melngalvju namā 1842. gadā notika pirmā Baltijas mākslinieku izstāde. Daudzi gleznotāji, tostarp arī no Latvijas, devās izglītoties uz Tērbatu vai Pēterburgu, jo šajā laikā glezniecība Krievijā attīstījās ļoti strauji un daudzi vēlējās mācīties no pašiem labākajiem. Šajā laika periodā arvien lielāku lomu iemantoja stājglezniecība. Kad Latvija tika pievienota Krievijas Impērijai, pastiprinājās tās ietekme arī glezniecības jomā. Stājglezniecība sevī iekļāva klasicismu un romantismu.
Kā jau minēju, 19.gs. beigās latviešu glezniecību ietekmēja krievu mākslas attīstība, jo daudzi no māksliniekiem izglītību ieguva Pēterburgā. Šajā laika posmā Pēterburgas Mākslas akadēmijā dominēja romantisma, klasicisma un reālisma apvienojums. Populārākā no tehnikām bija eļļas glezniecības tehnika. Tieši 19.gs beigās parādās pirmie latviešu profesionālie mākslinieki, no kuriem par izcilākajiem uzskata Oto Bērtiņu un Jāni Staņislavu Rozi, savukārt būtiskāko gadsimta vidus latviešu mākslinieku uzskatāms Kārlis Hūns un jūlijs Feders.
Apvienība „Rūķis” tika izveidota 19. gs beigās Pēterburgā, kur studēja liela daļa latviešu mākslinieku. Šīs apvienības galvenais uzdevums jeb mērķis bija radīt patstāvīgu latviešu mākslu.…