Mūsdienu autoru darbi ir pārsvarā objektīvi un informatīvi, jo vairs nav ideoloģijas, kas ietekmētu rakstīto un minētie notikumi ir pietiekami tāli, lai nebūtu neobjektīvisma, tāpēc tiem var ticēt vairāk.
Beileres Dainas, Feldmaņas Ineša un Strangas Aivara grāmatā „Latvija Otrajā pasaules karā (1939- 1945)” ir rakstīts, ka sadarbību starp Latviju un Vāciju sekmēja PSRS politika Baltijā 1940-1941.gadā, Vāciju vērtē kā situācijas noteiktu vienīgo reālo sabiedroto latviešiem, uzsver to, ka, sadarbojoties ar Vāciju latvieši to neuztvēra kā cīņu pret visa antifašistisko koalīciju, uztvēra leģionu kā nākamās Latvijas armijas kodolu, atsevišķās leģiona daļās valdīja antifašistisks noskaņojums un tika apspriesta iespēja nepieciešamības gadījumā aizsargāt Latviju arī pret vāciešiem.
Šo pašu autoru grāmatā „Latvijas vēsture. 20. gadsimts” ir rakstīts, ka iesaukšanas direktīvas noteica, ka obligātajam darba pienākumam pakļautajiem ir jāļauj brīvi izvēlēties vienu no trim dienesta veidiem , taču patiesībā šāda brīva izvēle netika pieļauta un, ka 1944.g. sākumā, lai mazinātu izvairīšanos no iesaukuma, vācu okupācijas iestādes noteica bargus sodus, pat nāvessodu.
Es pati piekrītu mūsdienu autoru viedoklim, kā arī tam, ka, lai gan formāli leģionāri nevarēja cīnīties par brīvu Latviju, viņi tomēr ticēja šādai iespējamībai, jo bija noguruši no Krievijas realizētās politikas, Latvijas teritorijā un attieksmes pret vietējiem iedzīvotājiem. Lai gan Vācijai, protams, bija savi plāni attiecībā uz Latviju, kas gluži nebija nesavtīgi, taču tajā mirklī tā bija vienīgais iespējamais sabiedrotais cīņā pret Krievijas realizēto varu.
…