Latviešu lielā revolūcija

„Kas dzīvs, tas iet uz asins kauju,
Un pilis kritīs, troņi grūs.
Jums, mirušiem, lai mūžam slava,
Mēs, dzīvie, ejam atriebt jūs.”
(J. Akurāters)
20. gadsimtu Latvija sagaidīja kā saimnieciski attīstīta cariskās Krievijas nacionāla nomale, kulturāla un izglītota zeme. Rīga bija trešais lielākais Krievijas impērijas rūpniecības centrs. 1905. gada revolūcija Latvijā iesākās spēji un negaidīti. Tai bija vairāki svarīgi cēloņi. Latviešu tautu nomāca divējāda nacionālā apspiestība. Latvieši cieta no cara valdības pārkrievošanas politikas un vācbaltiešu muižniecības kundzības Latvijas laukos. Plaši iedzīvotāju slāņi simpatizēja marksisma un sociāldemokrātu iedejām. Revolūcijai, kura aizrāva visu latviešu tautu, bija sociāli, demokrātiski un nacionāli mērķi. Ne velti daži to dēvēja par „Latviešu revolūciju”. Iemīļotākā latviešu revolucionāru cīņas dziesma bija „Latvija mosties”. Revolūcijas cieta sakāvi. Tomēr 1905. gads ievadīja Latvijas vēsturē jaunu laikmetu. Tauta pati sāka veidot savu vēsturi. Par latviešiem pirmoreiz daudzi uzzināja Eiropā un visā pasaulē. Tautas apziņā nostiprinājās Latvijas autonomijas un valstiskuma ideja. Tas ievadam, bet atgriezīsimies pie pašiem revolūcijas aizsākumiem. Kāds stāvoklis valdīja Latvijā? …